Pašvērtējums

Mūsdienu pasaulē pašvērtējuma jautājums ir viens no aktuālākajiem. Un tas nav bez iemesla. 21. gadsimta cilvēka dzīves ritms kļūst arvien intensīvāks. Lai būtu konkurētspējīgs darba tirgū, pieprasīts starppersonu attiecībās un ieņemtu savu vietu zem saules, ir nepārtraukti jāattīstās, jāpilnveido sevi un jāpierāda sava kompetence. Pastāvīgā dzīšanās pēc ideāla un vēlme atbilst citu prasībām un gaidām rada spēcīgu nogurumu un neapmierinātību ar sevi. Cilvēks sāk justies nepietiekams, jo viņš “neatbilst līmenim”. Viņš nav pietiekami gudrs, pietiekami bagāts, pietiekami skaists. Viņš ir “nekāds”.

   Cilvēks nonāk slazdā, kura būtība ir tāda, ka viņš sāk mērīt savu vērtību ar sasniegumiem. Tas var attiekties uz iegūtiem diplomiem, statusu, nopelnīto naudu vai seksuālajiem partneriem. Cilvēkam tik ļoti gribas būt pieņemtam, sadzirdētam, mīlētam, ka viņš sāk piedalīties sacīkstē, kurā nav iespējams uzvarēt. Dzīve diemžēl bieži iemāca cilvēkiem ticēt, ka viņi var tikt pieņemti tikai tad, ja ļoti cenšas, ka mīlestība ir jāizpelnās. Vai tas būtu uzslavas par labām atzīmēm skolā, vai arī reti uzmanības apliecinājumi no partnera par pastāvīgu vēlmi izpatikt. Cilvēks jūtas vērtīgs tikai tad, kad saņem apstiprinājumu pēc savām pūlēm. Nepamatota, beznosacījumu pieņemšana šķiet kaut kas nereāls, pat pasakains.Šāda attieksme pret sevi rada nopietnas negatīvas sekas cilvēka psiholoģiskajai labklājībai.  

Pirmkārt, cilvēkam kļūst grūti objektīvi novērtēt savas pozitīvās īpašības un trūkumus. Negatīvās iezīmes tiek pārspīlētas, bet pozitīvās – gandrīz nepamanītas.

Otrkārt, cilvēkam ir grūti pieņemt, ka viņš var kļūdīties un ka kļūdas ir normālas. Neveiksmes vairs netiek uztvertas kā apstākļu sakritība vai aprēķina kļūda, bet kā tiešs viņa “vērtības” atspoguļojums.  

Treškārt, vēlme visu darīt labāk un izpatikt pārvērš cilvēku par perfekcionistu. Viņš cenšas visu paveikt “ideāli”, būt “labākais no visiem”. Pastāv tikai “ideāli” vai “nekā”, tikai melns vai balts – pusotoni pazūd. Cilvēks zaudē spēju gūt prieku no procesa un pamanīt savu izaugsmi.  

Ceturtkārt, nespēja pateikt “nē” liek cilvēkam strādāt līdz izsīkumam un piekrist lietām, kas viņam nepatīk. Jo tik ļoti negribas zaudēt savu autoritāti vai statusu. Rezultātā rodas hronisks nogurums un izdegšana. Un jebkurš mēģinājums aizstāvēt savas intereses un parūpēties par sevi izraisa dziļu vainas sajūtu.

  Taču patiesība ir tāda, ka cilvēka vērtība atrodas viņa iekšienē. Vienmēr atradīsies kāds, kas ir veiksmīgāks, populārāks, izglītotāks, bet tas nenosaka vērtību. Būt pašam – tas ir patiesi vērtīgi. Katrs cilvēks ir unikāla personības īpašību, izjūtu, pārdzīvojumu un dzīves pieredzes kombinācija. Un ir ļoti svarīgi neļaut ārējiem kritērijiem samazināt savu individualitāti un iespiest savu vērtību skaitļos un skaistos īpašības vārdos. Cilvēka pašvērtības izjūta ir tieši atkarīga no tā, cik lielā mērā viņš spēj pieņemt sevi. Veselīga pašvērtība – tā ir sevis pieņemšana tāda, kāds tu esi, kā arī apziņa, ka citu gaidas nenosaka mūsu vērtību. Kad mēs pārstājam kādam kaut ko pierādīt, mēs iegūstam iekšēju spēku. Mēs vairs nepakļaujamies citu ietekmei, nesekojam akli uzspiestiem standartiem, bet izvēlamies iet savu ceļu. Mēs izvēlamies darīt to, kas patīk tieši mums. Mēs izvēlamies sevi mīlēt, nevis mocīt ar svešām prasībām. Tas ir grūti un biedējoši, bet tas ir tā vērts.